Intervijas oriģināls ir pieejams "Runā skaļāk!" mājaslapā.

”Pirmais solis ir daudz svarīgāks nekā pēdējais,” pauž Katrīna Krīgere, dzīvniektiesību aktīviste un organizācijas Dzīvnieku brīvība līdzdibinātāja. Rīkot dzīvnieku labturības akcijas un protestus, pārliecināt ēdināšanas uzņēmumus par ētiskāku produktu izvēli, pārliecināt sabiedrību, ka dzīvnieku ekspluatācija jāsamazina, ir Katrīnas ikdiena. Viņa uzskata, ka vegānisms kļūs aizvien populārāks, un tāpēc cer, ka dzīvnieku ciešanas izbeigsies pēc iespējas ātrāk.

Foto: Paula Kalniņa

Esat vegāne jau vairākus gadus, un pirms tam bijāt arī veģetāriete. Kā noritēja šis pārejas process no visēdāja uz vegānu?

Man vienmēr ir patikuši dzīvnieki. To, ka šīs simpātijas pret dzīvniekiem ir saistītas ar vegānismu, saslēdzu divdesmit gadu vecumā, kad stopēju apkārt pa Eiropu, dzīvoju tā saucamajā skvotā Francijā. Tur bija daudz vegānu, kas mani apgaismoja, un tad, atgriežoties no ceļojuma, es kļuvu par veģetārieti. Zināju un sapratu, ka dzīvnieki joprojām turpina ciest. Tas ir labi, ka vismaz daļu dzīvnieku tagad ar savu ēšanu neapdraudu, mātēm atņemtie teliņi un samaltie cālīši joprojām ir. Par vegānu man nebija drosmes kļūt, jo, jau kļūstot par veģetārieti pirms 20 gadiem, es jutos ļoti vientuļa – kā citplanētis. Man apkārtējie pievērsa papildu uzmanību, jo es neēdu gaļu, un, ja es neēstu arī olas un pienu, tad... nu, tiešām man nebija drosmes būt tik radikālai.

Viens no pagrieziena punktiem vegānisma virzienā bija, kad es uzzināju par dējējvistām sprostos. Pieņēmu lēmumu, ka – labi, ja es šobrīdnevaru atteikties no olām vispār, tad vismaz varu atļauties piemaksāt divdesmit centus, lai vista, kuras olas ēdu, varētu pastaigāt. Katrs solis tevi vedina tuvāk nākamajam un nobriedina psiholoģiski. Vienkārši sagadījās, ka iepazinos vēl ar dažiem vegāniem, un kopā ar savu dzīvesbeidru mēs nolēmam uz vienu mēnesi izmēģināt. Tā tas aizgāja, tagad esmu vegāne jau deviņus gadus.

Kāda bija tuvinieku reakcija?

Kad kļuvu par veģetārieti, mana mamma bija ļoti bažīga, un viņa man burtiski lūdzās un neatstājās, lai es vismaz zivis ēdu, jo tur tās "omegas", un smadzenes, smadzenes. Man smadzenes liekas viens no svarīgākajiem orgāniem, ko tiešām ir vērts pietaupīt. Protams, ka cilvēki to uztver ar pārsteigumu un neizpratni – kādā sakarā, kāpēc, kāpēc tu neēd to un šito.

Tieši tāpat kā es uztvēru pirmo veģetārieti, ko satiku. Tā bija mana kursabiedrene. Atceros, ka es viņu diezgan tiranizēju, mēģināju iedzīt stūrī, jo mēs jau esam tā audzināti, ka cilvēks ir visēdājs un mums ir jāēd šie produkti, lai mēs būtu veselīgi. Galu galā šī dzīvnieku izmantošana pārtikā ir jau kopš aizvēstures! Bet vai mani kāds būtu apsveicis un teicis: ”O, forši, baigais malacis”? Neatceros.

Foto: Paula Kalniņa

Vai, tavuprāt, šobrīd sabiedrības attieksme ir mainījusies?

Jā, noteikti, un arvien notiek izmaiņas ģeometriskā progresijā, pēdējo gadu laikā it īpaši strauji. Vairs reti kurš nezina, kas ir vegānisms. Vēl pirms pieciem gadiem lielākā daļa cilvēku, šo vārdu izdzirdot, jautāja – kas tas vispār ir? Arī produktu pieejamība tagad ir mainījusies. Domāju, ka tā tas arī turpināsies, vegānisms kļūs arvien populārāks, jo ir ļoti daudz informācijas un iespējas uzzināt.

Mums vispār ”Dzīvnieku brīvībā” ir tāda nostāja, ka katrs solis pareizajā virzienā ir labs solis, un pirmais solis ir daudz svarīgāks nekā pēdējais. Nemēģinu nekad cilvēkiem piesieties par kaut kādiem sīkumiem, piemēram, neuzdodu tādus jautājumus kā – gribi saukt sevi par vegānu, bet joprojām lieto medu? Ja mēs domājam no dzīvnieku aizsardzības viedokļa, vislielākās pārmaiņas dzīvniekiem nesīs ne tik daudz vegāni, bet cilvēku vairākums, kas vienkārši samazinās dzīvnieku produktu patēriņu.

Varbūt ir kāds notikums bērnībā, kas asociējies ar dzīvnieku labturību?

Kā jau minēju, man dzīvnieki ir vienmēr patikuši, un, kad sāku iet skolā, visu laiku gribēju vairāk un visādus dzīvniekus. Mamma mēdza šausmās saķert galvu, kad atkal atnesu mājās kādu jūrascūciņu, ko esmu pie Centrāltirgus nopirkusi. Man vienkārši dzīvnieki ļoti patīk. Uz skolu man bija jāiet gandrīz trīs kilometri. Katru dienu turp un atpakaļ bija jāiet gar māju, kuras sētā bija piesiets suns ļoti sliktā stāvoklī – pie ķēdes, acīmredzami slims, izvārdzis, nelaimīgs. Nezināju, ko ar to darīt, kā viņam palīdzēt. Tad es sāku karināt plakātus uz sētas ”Saimniek, pabaro savu suni!” Katru dienu plakāts atkal bija novākts, un es atkal taisīju jaunu.

Runājot par ”Dzīvnieku brīvību”, kā nonācāt pie savas organizācijas veidošanas?

Mēs ar draugu eksperimentālā kārtā pamēģinājām vegānismu. Tā kā tas labi aizgāja, mēs turpinājām būt vegāni, un aptuveni pēc pusgada gadījās, ka mēs nejauši nonācām Baltijas dzīvniektiesību aktīvistu salidojumā. Tie bija bija padsmit cilvēki – daži no Igaunijas, daži no Somijas un mēs. Toreiz, klausoties, ko viņi dara savās valstīs – publicē pētījumus par industriālajām fermām, sasniedz medijus ar šīm ziņām, taisa visādas iespaidīgas akcijas, popularizē vegānismu, izdod bukletus – to visu redzot, mums, protams, radās jautājums, kāpēc Latvijā neviens neko nedara. Tā mums, salīdzinoši svaigiem vegāniem, saslēdzās, ka arī jātaisa organizācija, un tā mēs izveidojām ”Dzīvnieku brīvību”.

Foto: Paula Kalniņa

Ar kādām grūtībām saskārāties organizācijas darbības sākumposmā?

Pieredzes trūkums. Viss iespējamais – naudas trūkums, kontaktu trūkums, savstarpējās cilvēku attiecību ķibeles. Problēmas ir vienmēr, bez tām nekur nevar sprukt. Tās tikai kļūst arvien advancētākas. Sākumā problēmas ir apmēram tādas – lai uztaisītu pētījumu zvēraudzētavās, mums vajag 300 eiro benzīnam, un mums šīs naudas nav, jo visi ir brīvdomātāji, studenti, kas gandrīz neko nepelna. Tagad mums ir citas problēmas, tagad, piemēram, jāizšķiras, vai rīkot vegānfestivālu Esplanādē vai Vērmanes dārzā (smejas).

Dzīvnieku brīvība darbojas jau septiņus gadus. Vai kādreiz ir bijušas šaubas par darbības efektivitāti?

Katru dienu! Jā, noteikti. Mēs arī kopš sākuma esam perfekcionisti – ja kaut ko dara, tad gribas sasniegt vislabāko rezultātu, lai no tā ir maksimāla jēga, un lai mūsu darbs būtu efektīvs. Šaubas rodas par kādu atsevišķu akciju jēgu, bet tas ir normāls process – mēģini kaut ko, skaties, analizē rezultātus, saproti, ka tas nestrādā, domā, kā risināt, mēģini atkal kaut ko jaunu, tas atkal nostrādā kādā citādā veidā.

Reizēm Dzīvnieku brīvībai no vegānu puses tiek pārmests akcents uz dzīvnieku labturību, nevis pilnīgu dzīvnieku izcelsmes produktu izslēgšanu no ēdienkartes un dzīves. Pēc kādiem principiem vadās organizācija, veidojot kampaņas (piemēram, ”Olu cena”)?

Dzīvnieku brīvībai jau kopš paša sākuma ir divi virzieni – ja mūsu misija ir izbeigt dzīvnieku ciešanas un ekspluatāciju, tad viens virziens ir samazināt šīs ciešanas, uzlabojot turēšanas apstākļus vai izbeidzot viscietsirdīgākās prakses. Otrs virziens ir samazināt ciešanas, vienkārši izbeidzot visu izmantošanu – samazinot dzīvnieku daudzumu, kas ir iesaistīti, mainot cilvēku ēšanas paradumus – ja dzīvniekus vairs neēd, dzīvnieki netiek audzēti, tad neviens necieš, viss kārtībā. Virzienā, kur mēs samazinām dzīvnieku patēriņu kā tādu, veicam vairākas lietas, tātad Vegānfestivāls, Vegan.lv, restorānu projekts "Augi & Draugi", ”Neapēd zemeslodi” izaicinājums, vēl arī citi regulāri, mazi izglītojoši pasākumi. Savukārt, dzīvnieku ciešanu mazināšanas pusē, mēs šobrīd mēģinām strādāt divos virzienos. Viens ir aizliegt kažokzvēru audzēšanu Latvijā, un otrs ir izbeigt praksi turēt dējējvistas sprostos, kas ir viens no tiešām viscietsirdīgākajiem dzīvnieku turēšanas veidiem, kādi šobrīd ir.

Kāpēc mēs izvēlamies šādus virzienus? Domājot par to, kā mēs ar saviem vienmēr ierobežotajiem, nepietiekamajiem līdzekļiem varam sasniegt maksimālu rezultātu, izvērtējam vairākus aspektus. Piemēram, vai šajā tēmā kāds cits jau kaut ko dara, vai šī tēma ir pilnībā atstāta novārtā, arī – cik daudz dzīvnieku ir iesaistīti, cik smagas ir viņu ciešanas un cik viegli vai vienkārši to mainīt, vai ir pieejamas alternatīvas.

Daudzās valstīs zvēraudzēšana jau ir aizliegta. Ir skaidra pieredze, kādā veidā virzīties. Tā ir arī salīdzinoši viegla tēma, jo nav saistīta ar pārtiku, un cilvēkiem ir vieglāk mainīt rīcību un nenopirkt kažoku, nekā nomainīt savu diētu. Attiecībā uz dējējvistām – te ir lielāks dzīvnieku skaits un ciešanu apmērs. Dējējvistas ir dzīvnieki, kas skaitliski ir vislielākā proporcionālā daļa no industriāli izmantotajiem dzīvniekiem, tātad tas jau ir pirmais arguments, kāpēc strādāt ar šo tēmu. Otrs ir tas, ka šeit ir ļoti skaidrs pakāpenisks veids, kā var virzīties uz labākiem apstākļiem. Eiropas Savienība ir noteikusi vairākus turēšanas veidus, kam ir jābūt norādītiem uz produktiem. Un ir novērojama ļoti laba pieredze citās valstīs – olu industriju var reformēt, strādājot ar uzņēmumiem, kuri olas iepērk, un mainot to politiku.

Ir ļoti forši redzēt, ka kaut kas kustas uz priekšu, un darbam, ko es un citi aktīvisti visā pasaulē dara, ir atdeve. Gandarījums ir liels, bet arī slāpes pēc vēl straujāka progresa ir ļoti lielas.

Foto: Paula Kalniņa

Jūs arī dziedat mūzikas grupā. Kāda ir Jūsu saikne ar mūziku?

Man ir laba muzikālā dzirde, un jau kopš pirmajiem bērna šļupstiem es sāku kaut ko dziedāt. Mamma to pamanīja un aizsūtīja mani mūzikas skolā. Mācījos klavieres, bet beigās bija pārāk daudz citu interešu, un mūzikas skolu pēdējā gadā pametu. Bet mūzika tomēr turpinājās. Jau 17 gados man bija pirmā grupiņa, pēc gada izjukām. Vēlāk spēlēju vēl pāris grupās. Bet pirms pāris gadiem pirmās grupiņas biedrene uzaicināja uz aliņu un teica, ka viņas dzīvē kaut kā pietrūkst, ka varbūt mēs varētu atkal kaut ko. Izrādījās, ka mums visiem ir līdzīgi, ka dzīvē ir palicis darbs un mājas, nav vairs nekādas mūzikas un gribas to ieviest. Tā mēs atsākām.

Kādas dziesmas šobrīd izpildāt? Par kādām tēmām?

Mēs spēlējam daļu no tā paša divdesmitgadīgā repertuāra, kas tagad ir pārveidots regeja ritmos – ja toreiz tā bija vairāk gaudeni akustiska kaukšana, tad šobrīd mēģinām tos pašus akordus un melodijas izpildīt grūvīgā veidā. No vienas puses tēmas ir eksistenciālas – visas mūsu problēmas, pārdomas par dzīves jēgu un pglobālām problēmām, no otras puses – tas ir vienkārši joks, kā mēģinājums priecāties par dzīvi un raisīt pozitīvas emocijas.

Kāda ir dzīves jēga?

Man ir divas līnijas, uz kurām es visu laiku tiecos, – patiesība un prieks. Gribu būt realitātē ar vaļējām acīm un ausīm, un gribu būt patiesa, vairot patiesību un cilvēku un sabiedrības interesi skatīties godīgi patiesībai acīs. Domāju, ka problēmas ir bezgalīgas, bet vienmēr jāmēģina meklēt kaut kas pozitīvs, jo citādāk nekas labāks nekļūst. Tikai ar kaut kādu drusciņu prieka tu vari radīt vairāk prieka. Ja esi sagruzījies, tad tu arī neko nevari izdarīt un sagruzī arī vēl visus pārējos. Mans ūbertasks ir būt laimīgai, un esmu sapratusi, ka to es varu sasniegt, esot patiesai un priecājoties. Kad tas dabiski nemaz nenāk no iekšām, kad ir slikts noskaņojums, es mēdzu arī tīri fiziski uzsvilpot vai uztaisīt kādu dance move (deju kustību), un tas dod smadzenēm impulsu, ka nav tik slikti, un es arī sāku justies labāk.

Vai pārējie grupas biedri arī ir vegāni?

Mēs esam grupā četri. Man ir viens vegānu biedrs pie bungām, bet pārējie divi ir veģetārieši.

Foto: Paula Kalniņa

Pats svarīgākais jautājums – kāds ir Jūsu iecienītākais ēdiens?

Jā, es alkstu pēc vegāniskiem zefīriem, to man pietrūkst. Bet vispār ēdiens man nav diez ko nozīmīgs. Man svarīgi, lai nekurkst vēders un lai dzīvnieki necieš no tā, ko ēdu. Es vispār ēdu visu.