Raimondu Martinovu satikām šovasar organizācijas “Dzīvnieku brīvība” rīkotajā protesta akcijā pret dzīvnieku izmantošanu cirkā pie Arēnas Rīgas, brāļu Zapašniju izrāžu laikā. Viņš piekrita izbrīvēt laiku intervijai un pastāstīt par savu dzīves filozofiju un nostāju dzīvniektiesību jautājumos.

Nesen noslēdzies “baleta mēnesis”. Kā pie šādas slodzes ir iespējams atpūsties?

Atpūsties un nedaudz aizmirst par baletu palīdz mūzika, cilvēki, kas kaut ko sasniedz, un arī zinātne. Pārsvarā tie ir amerikāņu zinātnieki – Sems Heriss (Sam Harris), Nīls Degrass Taison (Neil deGrasse Tyson), Ričards Dokinss (Richard Dawkins); vēl tie ir aktīvisti un žurnālisti – Kristofers Hičenss (Christopher Hitchens), Aleksands Ņevzorovs (Alexander Nevzorov) un Gerijs Jurovskis (Gary Yourofsky). Tie ir cilvēki, kas mani tiešām motivē. Viņi man māca riskēt domāt un veidot viedokli pašam, nevis atkārtot to, ko kāds cits ir pateicis.

Kādēļ izvēlējies piedalīties protestā pret brāļu Zapašniju cirka izrādēm?

Dzīvnieku cirks, manuprāt, ir vardarbīga un nevajadzīga izklaide. Dzīvnieki iet caur mocībām, pārdzīvojumiem un stresam, kad viņus tur apstākļos, kas nav viņiem piemēroti. Dzīvnieki, kuri savvaļā apdzīvot kvadrātkilometriem plašas teritorijas, tiek ielikti mazos būrīšos, kuros ir spiesti pavadīt visu dzīvi. Neviens viņiem nepajautā, vai viņi tur vēlas būt. Pateicoties organizācijai “Dzīvnieku brīvība” man beidzot tika dota iespēja aizstāvēt tos, kam nav dota balss un kam tiek darīts pāri.

Kāda ir tava nostāja dzīvniektiesību jautājumos?

Jau no bērnības man vienmēr ir bijusi īpaša attieksme pret dzīvniekiem. Laukos dzīvojot, ciemos uz mūsu mežu atnāca viens mednieks, ģimenes draugs. Ko gan es, bērns, varēju izdarīt? Bet es biju tik motivēts, ka aizskrēju tur, kur viņš gāja medīt, un visu laiku, kamēr viņš atradās mežā, skaļi, skaļi kliedzu tā, ka nākamajā dienā vairs nevarēju parunāt. Es savā bērna prātā domāju, ka nobaidīšu zvērus un viņi aizbēgs prom. Angliski vārds “shoot” nozīmē gan šaut, gan fotografēt, gan filmēt. Tāpēc pat uz manas ģērbtuves durvīm ir attēls, kur vīrietis fotogrāfē un viņam sēž blakus lūsis; apakšā uzraksts: “This is how real men shoot animals.” Dzīvnieki nav šeit, lai būtu mūsu pārtika, mūsu apģērbs vai mūsu izklaide. Mēs esam dominējošā suga uz planētas, un līdz ar lielu spēku un varu jānāk līdzi arī lielai atbildībai. Ja mēs tiešām gribam pacelties līdz tam pašcieņas un pašapziņas līmenim, ko no mums pieprasa mūsu pašu intelekts, un saukt sevi par saprātīgām būtnēm, mums jāsaprot, ka visiem ir vienādas tiesības eksistēt uz šīs planētas.

Kādas, tavuprāt, ir lielākās problēmas mūsdienās? Par ko, tavuprāt, ka mums vajadzētu sākt runāt?

Dzīvē uz mūsu planētas ik dienu ir ļoti daudz ciešanu, netaisnības, nodevības, nāves un nabadzības. Es sen esmu uzdevis sev tādu jautājumu – kā es varētu šo pasauli padarīt labāku? Ko gan es viens varu izdarīt? Un pagaidām man ir tikai divas atbildes: pirmā ir Žaka Fresko (Jacque Fresco) Venus Project. Viņš piedāvā sistēmu, kurā nav naudas, pasludinot visus pasaules resursus par kopīgu cilvēces mantojumu. Otrs veids, kā izmainīt šo pasauli, ir izmainot sevi. Jāsāk ar to cilvēku spogulī – jākritizē, jāpārjautā par visu, ko viņš dara. Mums visiem jācenšas balstīt sava dzīve uz saprāta loģiku – pierādījumiem un faktiem. Un pierādījumi liecina, ka, pirmām kārtām, lai nenodarītu pāri pasaulei, mēs varam lietot mazāk gaļas savā uzturā, kas ir viens no galvenajiem cēloņiem globālajai sasilšanai. Lai dzīvnieku izaudzētu līdz brīdim, kad to var patērēt pārtikā, tiek patērēts ļoti daudz resursu. Un es pat nesākšu runāt par ētisko pusi. Protams, mēs varam mazāk lietot automašīnas, vairāk iet ar kājām. Lielisks variants ir elektromašīnas, kas atstāj daudz mazāku ekoloģisko ietekmi uz vidi.

Vai pašam ir izdevies samazināt gaļas patēriņu?

Es esmu veģetārietis, turklāt no dzīvnieku produkcijas es vienmēr pērku tikai lauku produktus – vai tas ir piens, biezpiens vai siers. Tur vismaz dzīvnieki netiek turēti sprostos, kuros nevar apgriezties. Viņi var būt brīvā dabā.

Tu visnotaļ esi pierādījums, ka cilvēks var būt fiziski spēcīgs un aktīvs, nepatērējot gaļas produktus.

Es esmu pretstats tiem, kas teiks “Lai būtu īsts vīrietis, ir jāēd gaļa”. Gaļa nav nepieciešama ikdienas uzturā. Pierādījumi un fakti to apstiprina, piemēram, 100 kalorijās brokoļu ir divreiz vairāk olbaltumvielu nekā 100 cal liellopa gaļas. Nu es to neizdomāju, pārbaudiet to! Un mēs neesam radīti būt gaļēdāji. Labākajā gadījumā kādreiz bijām maitēdāji, kad Homo sapiens parādījās pirms 200 000 gadiem.

Kā likt citiem par to aizdomāties?

Cilvēks negrib mainīties, tāpēc ka pārsvarā ir slinks un atkārto to, ko ir dzirdējis. Es mudinu visus, būt godīgiem pašiem pret sevi. Policijas mašīna nobloķē četras joslas, lai izglābtu pīļu māti ar pīlēniem, kas iet pāri ielai. Visi jūtas tik laimīgi. Tad aizbrauc mājās un apēd ceptu pīli. Mēs darām tik neloģiskas lietas, – tas ir absurds. Mēs izvēlamies melot sev, tāpēc ka daudz kas liek mums justies slikti. Bieži vien cilvēki apvainojas; nevienam nepatīk, ka viņam tieši sejā pasaka: “Tu dari nepareizi”. Tāpēc jau pārmaiņām ir jānāk no sevis paša. Es ar saviem draugiem un kolēģiem bieži par šo runāju, sakot: “Ja jūs kaut dienu pavadītu kautuvē, jums tā gaļa vairs neliktos tik garšīga.” Vai tiešām ir vērts likt kādam iziet caur tādām ciešanām un mokām, lai mēs varētu stimulēt savus garšas receptorus uz pāris minūtēm? Es domāju, ka nē. Mēs taču neviens neesam imūns pret līdzjūtību. Ja mēs jau agrā vecumā bērnam iemācīsim attiekties vienlīdzīgi pret visiem dzīvniekiem, tad izaugot viņš vienlīdzīgi attieksies arī pret visiem cilvēkiem, nešķirojot viņus pēc rases, dzimuma vai izskata.