Lai cik daudz nopirktu viens indivīds, uzņēmums vienmēr nopirks vairāk. Cilvēks, kuram ļoti patīk kažoki, gada laikā varbūt iegādāsies vienu vai divus. Tajā pašā laikā modes nams pašūs tūkstošiem kažoku. Kāds, kuram ļoti garšo olas, visticamāk nenopirks vairāk par vienu kastīti dienā, taču pārtikas veikals vai konditoreja pasūtīs simtiem un tūkstošiem šādu kastīšu. Tāpēc, plānojot kampaņas un aktivitātes dzīvnieku labā, mēs vēršamies pie uzņēmumiem ar aicinājumu izdarīt atbildīgas izvēles.

Viens no uzņēmumiem, kas to lieliski ilustrē, ir “Sodexo”. Lai gan “Sodexo” ir viens no lielākajiem preču izplatītājiem pasaulē, Latvijā par to dzirdējuši tikai nedaudzi. “Sodexo” piegādā pārtiku pasākumiem, slimnīcām, skolām, universitātēm un citām iestādēm 80 valstīs. Viena gada laikā tas izlieto tik daudz olu un to produktu, cik izdēj apmēram 750 000 vistu. Tā ir aptuveni trešdaļa no visām olām, kas Latvijā tiek saražotas gada laikā.

Ir vairākas metodes, ar kurām mēģināt uzlabot dzīves apstākļus 750 000 vistu:

• Pārliecināt vismaz trešdaļu Latvijas iedzīvotāju pirkt olas, kas nav dētas sprostos.
• Pārliecināt kādu no lielākajām Latvijas putnu fermām radikāli mainīt vistu audzēšanas veidu.
• Pārliecināt atbildīgās iestādes aizliegt turēt vistas sprostos (tā varētu palīdzēt vēl lielākam skaitam putnu).
• Pārliecināt „Sodexo” (vai līdzīgu uzņēmumu, vai arī vairākus lielus uzņēmumus) atteikties no sprostos dētām vistu olām.

Patērētāji

Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ir aptuveni 650 000 cilvēku. Sasniegt tādu auditoriju un pārliecināt to nelietot sprostos dētās olas un tās saturošus pārtikas produktus būtu ļoti sarežģīti.

Šobrīd Latvijā no visiem olu pircējiem tikai apmēram 2% patērē kūtī dētas olas vai brīvībā turētu vistu olas. Pirmais un galvenais iemesls ir tas, ka šobrīd Latvijā vien ļoti neliela daļa olu tiek dētas ārpus sprostiem. Protams, noteiktu skaitu ārpus sprostiem dētu olu importē, taču vienlaikus importē arī ļoti daudz sprostos dēto olu. Rezultātā ārpus sprostiem dēto olu procentuālā daļa, visticamāk, saglabājas līdzīga, t.i. 2%. Pat, ja mums ļoti paveiktos, un 5% vai pat 10% cilvēku sāktu pievērst uzmanību tam, kādas olas viņi iegādājas, vairumam vienkārši nebūtu iespējas iegādāties olas, kas iegūtas labākos apstākļos, jo daudzos veikalos to nemaz nav. Tas nozīmē, ka cilvēki turpinātu pirkt ar ciparu “3” marķētās olas. Jāatzīst, ka, neatrodot veikalā kādu konkrētu preci, vairums cilvēkumu nemēdz sūdzēties veikala administrācijai, nedz arī rakstīt tai vēstules, bet vienkārši paņem meklējamā produkta tuvāko alternatīvu. Pat, ja daži sūdzas, vairums vienkārši pērk citu produktu vai nepērk vispār. Cilvēki pērk to, kas ir piedāvājumā – pat ja izvēle ir liela, viņi nevar izvēlēties to, kas netiek piedāvāts.

Svarīgs ir arī olu cenas aspekts. Šobrīd vistu olas, kas nav dētas sprostos, vidēji ir 1,5–2,5 reizes dārgākas par sprostos dētajām. Lai gan paši audzētāji apgalvo, ka dējējvistu audzēšana uz pakaišiem izmaksā vien par ~20% vairāk, praktiski veikalos šobrīd nav atrodamas tāda paša izmēra 2. numura olas, kas būtu tikai par 20% dārgākas par 3. numura olām. Iemesls ir tāds, ka dažas preces tiek orientētas uz konkrētu patērētāju segmentu, un to izcenojums atspoguļo nevis pašizmaksu, bet to, cik pircēji ir gatavi maksāt. Atteikšanās no vistu turēšanas sprostos nenozīmētu, ka tirgū paliek tikai brīvībā vai bioloģiski audzēto vistu olas. Ekonomiski sasniedzamākā alternatīva sprostos dētajām olām ir kūtī dētās, un šādu olu pašizmaksa ir tikai par pāris centiem lielāka par sprostos dētajām. Tāpēc cilvēkiem nav pamata satraukties par milzīgu olu cenu kāpumu. To nepieļaus arī konkurence ar ārvalstu ražotājiem.

Tirgotāji un ražotāji nereti akcentē pircēju tiesības uz izvēli. Taču patiesi brīva var būt tikai informēta izvēle. Cienot cilvēku izvēles brīvību, mēs aicinām olu ražotājus un tirgotājus skaidri norādīt patērētājiem, ko nozīmē vistu turēšana sprostos. To, ko ražotāji nevēlas rādīt patērētājiem, nomaskē tehniskie ciparu kodi, taču patērētājiem ir tiesības zināt, kā patiesībā top ēdiens, par ko viņi maksā naudu.

2. numura olas šobrīd ir dārgākas, jo tās pērk patērētāji, kuri gatavi maksāt vairāk, lai saņemtu ētiskāku un iespējami veselīgāku produktu. Ja 3. numura olu vairs nebūtu, un veikalos būtu pieejamas galvenokārt 2. numura olas, to cena nevarētu būt tik liela kā šobrīd, jo daļa patērētāju nevarētu tās atļauties. Līdz ar to cena vairāk atspoguļotu realitāti un tuvotos tagadējai 3. numura olu cenai. Lētu 3. numura olu kastīte maksā ap 0,90 EUR; tāpēc 2. numura olu kastītei nebūtu jāmaksā vairāk nekā 1,08 EUR (un, pastāvot masveida ražošanai, cena, iespējams, vēl vairāk pazeminātos). Ja uzskatāt, ka starpība tomēr ir pietiekami liela, pamēģiniet uzdot sev šādu jautājumu: vai jūs izvēlētos par tādu pašu olu kastīti maksāt 0,72 EUR, ja skaidri zinātu, ka vistas, kas izdējušās šīs olas, ir turētas vēl krietni sliktākos apstākļos, nekā tas ir šobrīd sprostu sistēmās?

Ražotāji

Esam saņēmuši diezgan daudz ierosinājumu protestēt pret putnu fermām, kurās vistas tiek turētas sprostos. Mūs interesē to cilvēku argumenti, kuri, to piedāvādami, no sirds tic, ka ir vērts apelēt pie tādu ļaužu sirdsapziņas, kuri tur dējējvistas sprostos. Putnu fermās lieliski zina, kādi apstākļi ir dējējvistām sprostos, un attēli ar nomocītām vistām fermu īpašniekus neietekmēs. Šādi skati viņiem ir ikdiena, tāpat kā apzināšanās, ka tas ir lētākais ražošanas veids. Kāpēc kaut kas jāmaina, ja viņu saražoto produktu pērk, savukārt, lai kaut ko mainītu, nepieciešamas papildu investīcijas?

Lielie Latvijas olu ražotāji sūdzas par šķietami milzīgajām izmaksām, ko tiem radīs pāreja no vistu turēšanas sprostos uz kūts turēšanas sistēmu, taču tie nebūt nav uzņēmumi, kas atrodas uz izdzīvošanas robežas. Piemēram, “Balticovo” tīrā peļņa 2016. gadā bijusi gandrīz 3 miljoni eiro, bet iepriekš — vēl iespaidīgāka. Šāds uzņēmums, ja vien to vēlētos, noteikti varētu atļauties ieguldīt līdzekļus vistu labturības uzlabošanā.

Likumdevēji

Teorētiski ir iespējams pieprasīt, lai Saeima pieņem likumu, kas aizliedz turēt vistas sprostos. Diemžēl, šī brīža situācijā, kad sprostu sistēmas dējējvistām ar likumu ir aizliegtas tikai vienā Eiropas Savienības valstī un 98% Latvijā patērētās olas ir ražotas sprostu sistēmās, panākt šādu izmaiņu likumos būtu gandrīz neiespējami. Vēl pavisam nesen, 2012. gadā, visām putnu fermām bija jānomaina sprosti. ES direktīva paredzēja, ka no 2012. gada Eiropas Savienībā būs aizliegts turēt vistas sprostu baterijās, un dējējvistas būs jātur modernizētos sprostos. Šādi nosacījumi prasīja no putnu fermām lielas investīcijas, paaugstināja olu cenas un raisīja neapmierinātību šajā sektorā. Pieredze rāda, ka pat tad, ja lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju konkrēto nozari neatbalsta, valstij tā sniedz niecīgu labumu un ir ļoti kaitīga videi (piemēram, kažokādu fermas), panākt reālas pārmaiņas ar tiesību aktu izstrādes palīdzību ir ļoti sarežģīti. Dējējvistu gadījumā pastāv daudz ātrāks ceļš, kā, iztiekot bez aizliegumiem, panākt tos pašus rezultātus – pārliecinot uzņēmumus atteikties no sprostos dētu olu iepirkšanas un izmantošanas.

Tirgotāji

Viens ļoti liels uzņēmums var mainīt dzīvi tūkstošiem vai pat miljoniem dzīvnieku. Īstie pasūtītāji ir uzņēmumi – tie, kas iepērk olas no ražotājiem un izmanto savos produktos vai pārdod tos individuāliem patērētājiem. Patērētāji nepērk olas tieši no putnu fermām (ja neskaita ļoti niecīgu daudzumu putnu fermu veikalos, kuros pārsvarā iepērkas tikai tuvākās apkaimes iedzīvotāji), toties uzņēmumi tās iegādājas vairumā. Ja lielākais pasūtītājs paziņotu putnu fermai, ka kopš noteikta gada vairs nepirks sprostos dētās olas, tā vietā pieprasot labākos apstākļos iegūtas olas, putnu fermai būtu ļoti nopietns iemesls mainīt vistu audzēšanas veidu. Pretējā gadījumā tā vienkārši bankrotētu.

Atgriežoties pie „Sodexo”: panākt, lai uzņēmums apņemtos atteikties no sprostos dētajām olām, nebija īpaši sarežģīti. Protams, tikai pēc draudzīgām pārrunām ar dzīvnieku aizstāvības organizācijām “Sodexo” tūlīt neko mainīt vēl negribēja. Taču pēc publiskās kampaņas, kuras ietvaros sabiedrība tika informēta par “Sodexo” izmantotajām olām, uzņēmums nolēma apņemties līdz 2020. gadam pārstāt iepirkt sprostos turētu vistu olas.

Kampaņas fokuss uz vienu konkrētu uzņēmumu ir vēl diezgan jauna taktika Latvijā. Citur pasaulē dzīvnieku aizsardzības organizācijas šo taktiku plaši izmanto, jo tā ir ļoti efektīva un dod rezultātus. Viena konkrēta uzņēmuma kontekstā uz sprostu vistu labturības problēmām vērstās kampaņas mērķis, tostarp, ir arī aicināt patērētājus veikt dzīvniekiem draudzīgākas izvēles savā ikdienas patēriņā. Tomēr pat vislabākās informēšanas kampaņas ātrums ir ierobežots, un diemžēl izmaiņas, kas rodas no individuālām izvēlēm, ir pārāk lēnas miljoniem dzīvniekiem, kas cieš ik dienu. Dzīvnieku aizstāvību organizāciju pieredze citās valstīs parāda, ka publiskas kampaņas veikšana vienlaikus pret visām veikalu ķēdem nav efektīva. Lai panāktu simtprocentīgu politikas izveidi, ir nosprausts 2025. gads – pārejas laiks ir astoņi gadi. Tas ir ilgs laiks, kura gaitā tirgus var pielāgoties uzņēmēju un patērētāju vēlmei iegādāties olas, kas nav dētas sprostos.

Kampaņām, kas vērstas uz lielām pārdošanas ķēdēm kā RIMI, ir vērā ņemamas priekšrocības straujākai virzībai uz dējējvistu atbrīvošanu no sprostiem. Vienas tirdzniecības ķēdes apņemšanās netirgot sprostos dētās olas jau pati par sevi nozīmē neskaitāmu vistu ciešanu samazināšanu. Var vien iztēloties, cik pārsteidzoši lielu ietekmi šāda politika atstāj uz olu ražošanu un kādu piemēru rāda citām veikalu ķēdēm. Šādu izvēļu izdarīšanai līdzi seko arī mediji, kas sasniedz lielu daļu sabiedrības: katru patērētāju taču interesē, kas tad īsti ir ar šīm sprostu olām, ja pat liels uzņēmums ir izvēlējies atteikties no to tirdzniecības. Kopā ar pieprasījuma augšanu, samazinās cena olām, kas nav dētas sprostos, kas savukārt padara līdzcietīgas izvēles patērētājam pieejamākas.

Pašlaik publiskas kampaņas centrā ir mazumtirdzniecības veikalu ķēde Rimi, jo Rimi pēc mēnešiem ilgām pārrunām atteicās spert konkrētus soļus virzībā uz atteikšanos no sprostu olām un Rimi ir deklarējis savu politiku attiecībā uz dzīvnieku labturību, norādot, ka "dzīvnieki jātur dzīvniekiem draudzīgos apstākļos, kas veicina viņu veselību un dod iespēju paust savu dabisko uzvedību", kas ir klajā pretrunā ar dējējvistu situāciju sprostos. Tātad atbildīga un dzīvniekiem draudzīga uzņēmējdarbība ir svarīga daļa no Rimi mārketinga stratēģijas un mēs uzskatām, ka tam ir jāatspoguļojas arī Rimi reālajās darbībās un izvēlēs. Vienlaikus “Dzīvnieku brīvība” turpina dialogu ar ļoti daudziem citiem veikaliem, pārtikas produktu ražotājiem, viesnīcām un restorāniem.

Šāda iniciatīva pašlaik norisinās lielākajā daļā Eiropas valstu. Līdzīgu pret atseviškīem uzņēmumiem vērstu kampaņu rezultātā gandrīz visas Dānijas, Vācijas un Austrijas mazumtirdzniecības ķēdes ir parakstījušas apņemšanos atteikties no sprostos dētu olu tirdzniecības līdz 2025. gadam. Polijā, Francijā, Beļģijā, Dānijā un Spānijā šādu apņemšanos ir paudusi ievērojama daļa no tirgus. Tas ir virziens, uz kuru olu tirgus tiecas. Tie ir lieliski piemēri tam, ka dzīvnieku labturības veicināšanai nav obligāti jāgaida izmaiņas likumu līmenī – tirdzniecības ķēdes, tāpat kā patērētāji, kuru izvēles nepaliek nepamanītas izplatītājiem, pašas spēj spert lielus soļus.

Šādā ceļā panākt pārmaiņas dzīvniekiem var ātrāk un ar lielāku iespējamību. Tāpēc mēs cenšamies panākt to pašu, strādājot ar Latvijā pastāvošajiem uzņēmumiem. Protams, vairums tāpat vien neko mainīt negribēs, tāpēc ir svarīgi, lai šīs pārmaiņas pieprasītu arī klienti.

Tomēr mēs vēlamies norādīt, ka arī vistu turēšana uz pakaišiem nav gluži ideāla situācija. Protams, nav noliedzams, ka vislabāk vistai ir tad, ja tā netiek izmantota nekādā veidā. Taču pagaidām mums ir izvēle – nepanākt neko vai uzlabot vistu turēšanas apstākļus. Lai arī kā mēs to gribētu, pasaule nemainīsies vienā dienā un cilvēki masveidā neatteiksies no dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas tikai tāpēc, ka ir redzējuši video par nežēlību putnu fermās. Tomēr vairums cilvēku piekrīt, ka vistas jātur labos apstākļos. Un, ja mēs visi no sirds padomātu, tad piekristu, ka vistām ir daudz labāki dzīves apstākļi kūts sistēmās nekā sprostos. Ja mūsu spēkos ir palīdzēt 2,6 miljoniem dējējvistu Latvijā tikt atbrīvotiem no sprostiem, mūsu pienākums ir to izdarīt. Jo alternatīva būtu nesasniegt neko.