Visu fotogrāfiju autore ir Džoanna Makartūra no "Unbound Project". Rakstu tulkoja Ina Strautniece. Oriģināls pieejams šeit:https://unboundproject.org/katrina-krigere

Kad Katrīnai Krīgerei bija mazliet pāri 20 un viņa ar autostopiem ceļoja pa Eiropu, līdzbiedri ceļotāji iepazīstināja viņu ar vegānismu. Katrīna šo ideju tūdaļ pieņēma. Jau kopš bērnības viņa juta īpašu tuvību pret dzīvniekiem, vienmēr rodot iespējas būt to tuvumā un palīdzēt tiem. Atgriezusies dzimtajā Latvijā, Katrīna kļuva par veģetārieti, bet pamazām virzījās uz vegānismu.

“Savā ziņā jutos ļoti vientuļa,” Katrīna atceras. “Un tolaik Latvijā pat veģetārietis tika uzskatīts par jukušu. Šajā ziņā man nebija draugu un domubiedru.”

Ar laiku Katrīna pārgāja uz vegānismu un aizvien vairāk iesaistījās dzīvnieku tiesību kustībā. Strādādama par video žurnālisti, viņa spēra vēl vienu milzīgu soli.

“Daudzkārt man tika uzdots veidot reklāmas, tajā skaitā medību žurnāliem un ar lauksaimniecību saistītiem izdevumiem. Man pašai vajadzēja ierunāt tekstus, tātad paust šos briesmīgos melus.”

Katrīna to vairs nespēja izturēt. “Tas patiešām lauza manu sirdi un prātu,” viņa teic. “Es sāku arvien biežāk slimot.”

Tad nu par spīti niecīgajiem ietaupījumiem Katrīna pameta darbu, lai pilnu laiku veltītu dzīvnieku tiesību organizācijai, kas tobrīd pastāvēja divus gadus, un ko viņa vadīja kopā ar savu partneri Aivaru Andersonu. Šodien viņa ar smaidu saka: “Esmu tur, kur vēlos būt.”

Latvijā, šajā mazajā padomju režīmu pārdzīvojušajā valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju Katrīnas vadītā “Dzīvnieku brīvība” ir gandrīz vienīgā dzīvnieku tiesību organizācija. “Dzīvnieku brīvībai”, kas koncentrējas uz industriālajā lopkopībā, kažokādu un izklaides industrijā izmantoto dzīvnieku aizsardzību, ir pavisam neliels štats un ļoti ierobežoti līdzekļi. Grupa aizsākusies, balstoties tikai uz tās biedru entuziasma.

“Par viņu darbošanos nudien varētu sarakstīt grāmatu,” teica pasaulē vadošās dzīvnieku aizsardzības organizācijas “The Humane League” pārstāve Aleksandrija Beka video veltījumā “Dzīvnieku brīvībai” .

Par spīti sastaptajām grūtībām organizācijai ir nenoliedzama ietekme. Tā vada drosmīgu izpētes darbu, piesaista ietekmīgu Latvijas mediju uzmanību un guvusi uzvaru nozīmīgās politiskās cīņās. Pēc ilgstošas “Dzīvnieku brīvības” kampaņas Latvijas Saeima 2017. gada jūnijā oficiāli aizliedza savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā. Vēl viena milzu uzvara izcīnīta tā paša gada decembrī – pēc tam, kad “Dzīvnieku brīvība”, sadarbojoties ar radnieciskām Lietuvas un Igaunijas organizācijām, izdarīja spiedienu uz vienu no lielākajiem pārtikas preču piegādātājiem reģionā ar mērķi uzlabot dējējvistu turēšanas apstākļus, šī kompānija piekrita no 2025. gada pilnībā atteikties no sprostos dētām olām. Šī uzvara, visticamāk, ved uz sprostu brīvām saistībām aizvien plašākā mērogā. Turklāt Katrīna un Aivars nesen ieguvuši Lisas Šapiro godalgu, kas godina vispasaules dzīvnieku aizstāvības kustības cīnītājus.

Katrīna ir drosmīga, vienkārša un apveltīta ar grandiozām darba spējām. “Dzīvnieku brīvībā” viņa redz sava dzīves mērķa īstenošanu, pēc kā viņa sen jutusi vajadzību. Iedama vēl tikai pirmajā vai otrajā klasē, mazā Katrīna apņēmās pati saviem spēkiem palīdzēt kādam slimam, pusbadā turētam ķēdes sunim, kuram ik dienu gāja garām, dodoties uz skolu Salaspilī.

“Es uzzīmēju plakātu un piestiprināju to pie žoga, un tas, protams, tika noplēsts,” Katrīna atceras. “Bet es turpināju zīmēt plakātus un likt tos pie žoga. Pati nezinu, kur ņēmu šādu ideju, bet es biju pārliecināta, ka man jāpalīdz šim sunim.”

Protams, arī pirms “Dzīvnieku brīvības” Latvijā bija vegāni un aktīvisti, saka Aivars, bet tikai tad, kad viņš kopā ar Katrīnu un saujiņu draugu radīja šo organizāciju, radās sajūta, ka aizsākusies kaut cik vērā ņemama vietēja kustība. Iedvesmojoties no dzīvnieku tiesību saieta kaimiņu Igaunijā, 2012. gadā “Dzīvnieku brīvība” kādā kafejnīcā noturēja savu pirmo sapulci.

Organizācija sāka savu darbību ar vegānisma popularizēšanu, kam sekoja pētījumi un mērķtiecīgas kampaņas, tajā skaitā cirka protesti. Kad Latvijā ieradās kāds dresētājs, kurš bija pieķerts, cietsirdīgi apejoties ar ziloņiem, “Dzīvnieku brīvība” nelaida garām iespēju protestēt pret viņu.

“Pirmais protests mūsu mazajai valstij bija patiešām milzīgs, un tā dalībnieki jautāja: “Ko tālāk?”” Katrīna atceras. Tā viņi turpināja darboties, protestējot pirms katras no vairāk nekā diviem desmitiem cirka izrāžu.

“Tas padarīja mūs redzamus un palīdzēja cilvēkiem mūs iepazīt, līdz ar to mēs ieguvām daudzus jaunus atbalstītājus,” Katrīna stāsta. Ar to bija pietiekami, lai beidzot panāktu valstiska mēroga aizliegumu.

“Šī ir maza zeme,” Katrīna teic par Latviju. “Bet te patiešām iespējams panākt pārmaiņas”.

Aivars apgalvo, ka tieši Katrīna esot tā, kas liek darboties “Dzīvnieku brīvībai”.

“Viņa ir ļoti neatlaidīga un mērķtiecīga,“ Aivars saka. “Es mēdzu domāt par stratēģijām, bet neizplānoju darbības detaļas. Katrīna par to visu parūpējas, kā arī veic lielāko daļu organizācijas administratīvā darba, turklāt ienes visā draudzīgumu. Viņa neapšaubāmi ir organizācijas draudzīgā seja”.

Katrīna teic, ka ir saņēmusi pretī vismaz tikpat daudz, cik ir ieguldījusi.

“Tas ir kaut kas patiesi lielisks,” viņa saka par aktīvismu. “Tā ir viena no labākajām lietām, kas notikušas manā dzīvē. Ne tikai tas, ka es darbojos dzīvnieku un sabiedrības labā – jo sabiedrība pati cieš no cietsirdības pret dzīvniekiem. Bet tas izcili veicina arī sevis pilnveidošanu. Darot to, es ļoti daudz mācos.”

Katrīna priecājas, ka, darbojoties aktīvismā, iepazinusi tik daudz drosmīgu sieviešu; viņa lēš, ka šejienes kustībā apmēram 80 procenti ir sievietes.

“Manuprāt mēs (vīrieši un sievietes) pēc savas dabas esam vienādi,” viņa teic. “Taču pastāv sociālā programmēšana, ko saņemam jau no dzimšanas, un tā ir ļoti iedarbīga. Šejienes sievietes ir ļoti stipras. Tā tas ir no padomju laikiem, kad ģimenes galva vairumā gadījumu bija sieviete. Tāpēc šķiet pašsaprotami, ka tieši sievietes ir tās, kas cenšas panākt kādas pārmaiņas, virzot uz darbību arī vīriešus. Tā šeit notiek. Es to neapgalvoju par 100 procentiem, bet ļoti bieži redzu to savā apkārtnē.”

Katrīnas nākotnes cerības? Ka neatkarīgi no tā, kas viņi ir, kustībai piebiedrosies aizvien vairāk cilvēku.

“Mainīsim pasauli kopā,” saka Katrīna. “Problēmu ir tik daudz. Mūsu pasaule ir salauzta tik daudzos aspektos. Es gribētu, lai cilvēki vairāk apzinātos savu saistību ar pasaules stāvokli un to, katra spēkos ir kaut ko tajā mainīt."