Par zivīm parunāt esmu gribējusi jau kādu laiku. Lielākoties tādēļ, ka zivju jautājums līdz šim ir nepelnīti aizmirsts diskusijā par dzīvnieku tiesībām un vides saglabāšanu. Par to liecina pescetāriešu diētas salīdzinoši lielā popularitāte – cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ neēd gaļu, mēdz turpināt ēst zivis. Kāpēc tā ir?

Pirmkārt, pret zivīm ir grūtāk just empātiju. Viņas dzīvo ūdenī, viņām ir jocīgas acis, viņas nevar pakliegt. Turklāt daudzi zivis uzskata par muļķākām radībām, kas drīzāk ir līdzīgas augiem, nevis dzīvniekiem, un nespēj just sāpes. 

Otrkārt, runājot par dzīvnieku produktu katastrofālo ietekmi uz vidi, parasti tiek uzsvērta tieši lopkopība. Tas nav nekāds brīnums, jo lopkopība tiešām rada šokējošu ietekmi uz mūsu planētu. Bet okeāni ir tik milzīgi, zivju – daudz, tāpēc problēmas nav. Bet vai tiešām?

Jūriņ’ prasa smalku tīklu?

Mūsdienās jūriņa drīzāk prasa, lai cilvēki liktu to mierā. Agrāk, izdzirdot vārdu “zvejnieks”, gara acīm redzēju kādu sirmu, dzīvesgudru vīru no maza zvejnieku ciematiņa, kurš saulrietā ar raupjām rokām izmet tīklu, lai pabarotu ģimeni. Viņš zina, ka var neko nenoķert, un zina, ka jūra ir stiprāka par viņu, – un krastā viņš var arī nepārnākt. Bet diemžēl realitāte mūsdienās rāda pilnīgi citu “bildi”. 

Šobrīd cilvēku attiecības ar jūru drīzāk varētu pielīdzināt karadarbībai. Mūsdienu tehnoloģijas ir “efektivizējušas” zvejniecību tā, ka ar sentēvu metodēm tur sakara ir maz. Zivis ir jāizceļ vienmēr, citādi būs zaudējumi. Tāpēc eksistē dažādas GPS iekārtas, kas nekļūdīgi norāda, kur konkrētā vietā konkrētā laikā ir zivis. Citas iekārtas savukārt zivis mākslīgi aizvilina uz teritoriju, kurās tās sagaida tīkli. Okeāni tiek izzvejoti vēl neredzētā ātrumā. Jau šobrīd ¾ no zvejas teritorijām ir pilnībā vai gandrīz izsmeltas. Vai tā tiešām ir lietu dabiskā kārtība?

Divi tunči ar vienu āķi? 

Neizmērojama problēma industriālajā zvejniecībā ir piezveja (bycatch). Iztēlojieties lielu tīklu, kas peld pa okeānu, – šis tīkls nešķiro, kas tajā nokļūst. Delfīni, bruņurupuči, haizivis, roņi ir piezvejas upuri. Arī jūraszirdziņi – 20 no 35 to sugām piezvejas dēļ ir apdraudētas un var izmirt. Saskaņā ar ANO datiem, uz katru kilogramu mērķtiecīgi noķerto zivju tiek nejauši nozvejoti līdz pat 5 kg "nevajadzīgu" jūras dzīvnieku, kas savainoti vai miruši tiek iemesti atpakaļ jūrā. 

Bet visļaunākā ir garneļu zvejošana ar trali. Uz katru nozvejoto kilogramu garneļu tīklos nonāk līdz pat 20 kg citu dzīvnieku! Turklāt zvejas traļi ir lieli tīkli, kas tiek vilkti pa ūdenstilpnes dibenu, iznīcinot visu, kas uz tās atrodas. Šī iemesla dēļ garneļu zveju salīdzina ar okeāna ekvivalentu lietusmežu izciršanai. 

Būtu tikai godīgi, ja, pērkot zivi, mēs zinātu, kas vēl ir gājis bojā, lai šī zivs nokļūtu līdz mums. Piemēram – tunča steiks, 1 kg (cenā ietilpst arī 3 kg jūraszirdziņu, delfīns un 2 bruņurupuči).  

Ā, neaizmirsīsim par īpašo sastāvdaļu – dzīvsudrabu. Jā, arī Latvijā nopērkamie tunči bieži satur dzīvsudrabu – tā izpētījis Aizliegtais paņēmiens). 

Okeāni vs. plastmasa

Plastmasa okeānos ir karsta tēma un ne bez iemesla – esam redzējuši bildes ar bruņurupučiem, kuru degunos ir iesprūduši plastmasas salmiņi. Satraucoša ir arī plastmasas sadalīšanās mikrodaļiņās, kas izplatās pa visu dzīvo un nedzīvo matēriju, un jau tagad rada veselības riskus gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, un nav skaidrs, kā tas ietekmēs mūs visus ilgtermiņā. 
Tomēr mēs bieži nemaz nenojaušam, ka plastmasa okeānos nonāk arī zvejniecības dēļ. Greenpeace pētījumos norādīts, ka pamesti vai nozaudēti zvejas tīkli veido, iespējams, lielāko daļu no okeāna plastmasas piesārņojuma. Turklāt, it kā nepietiktu ar to, ka plastmasa okeānā vien jau ir slikta, šie spoku tīkli (ghost nets) bonusā turpina “savu darbu” - tajos sapinas un mirst ikviens jūras iemītnieks, kas gadās to ceļā.

Bet pie mums jau tā nav?

Cilvēkiem bieži liekas, ka visas sliktās lietas notiek kaut kur prom – un nekādā gadījumā pie mums. Bet dati liecina pretējo. 2015.gadā Pasaules Dabas Fonds no Baltijas jūras vien izcēla 268 tonnas ar pamestiem zvejniecības atkritumiem – tīkliem, virvēm u.c. Kā šie atkritumi izskatās dzīvē?

Šim mazulim, kas tika atrasts Kolkas piekrastē, paveicās – viņš no tīkliem tika atsvabināts. Bet ir neskaitāmi dzīvnieki, kuriem nepaveicas un viņi mirst bezjēdzīgā un ciniskā nāvē atkritumu dēļ (ieķeras spoku tīklos) vai paši kļūst par atkritumiem (piezvejā). 

Skaidrs, ka Baltijas jūra, kura ir pasaules piesārņotāko jūru topa augšgalā, nav laba mājvieta tās iemītniekiem. Arī mūsu jūrā piezveja ir problēma. Divas no Baltijas jūras sugām – Baltijas menca un Eiropas zutis – ir uz izmiršanas robežas. Tomēr joprojām ir kafejnīcas un veikali, kuros var iegādāties šos apdraudētos dzīvniekus. Bet, pat ja tā nebūtu  – mencas ietu bojā tāpēc, ka tiek zvejotas citas zivis. Piemēram, jūras zektplekstes zvejā mencas piezveja ir nenovēršama. Arī jūras putnu populācijas Baltijas jūrā samazinās piezvejas dēļ.

Kā ar zivju fermām?

Ņemot vērā traģiskās problēmas, ko rada zvejniecība, citreiz zivju audzētavas tiek minētas kā risinājums. Efektīvi un kompakti mazās teritorijās tiek audzēta puse no pasaulē apēstajām zivīm – laši, tunči, mencas u.c. Gan vietu neaizņem, gan netiek postītas dabiskās populācijas. Vai tiešām šeit ir win-win? 

Diemžēl vienīgie uzvarētāji šeit ir fermu saimnieki, kas labi nopelna. Redzot apstākļus, kādos zivis dzīvo šajās fermās, pat kvēlākie zivju cienītāji riebumā novērš skatienu. Kā tur izskatās?

Vispirms mēs redzam netīru, zaļganu ūdeni. Pietuvojamies un redzam arī pašas zivis –  ievainojumi, jēli pušumi un aplauztas spuras ir norma, nevis izņēmums. Saspiestība rada arī lielisku augsni slimībām, tāpēc uz zivīm komfortabli iekārtojušās utis un citi parazīti. Visi šie apstākļi summējas tajā, ka no visiem fermu dzīvniekiem tieši zivis visvairāk mirst priekšlaicīgi. Tāpēc šajā šļurā peld arī līķi. Arī pārzvejotajiem okeāniem šīs fermas nepalīdz, jo daudzas no audzētajām zivīm ir plēsīgas. Šī industrija tāpat piedalās okeānu pārzvejā, jo šīm zivīm tiek barotas citas no okeāna izceltas zivis. 

Un, pat ja zivis nemāk trigonometriju vai ģitārspēli, viņas ļoti labi spēj izjust sāpes, slimības, diskomfortu. Tur nu mēs kā dzīvnieki esam līdzīgi, jo mums ir nervu sistēma. Tāpēc mēs varam secināt, ka zivis industriālajās fermās jūtas briesmīgi. Un neviens taču negrib, lai citi jūtas briesmīgi?

Bet ko lai iesāk? 

Mūsdienās reti kurš zina, ko aizkadrā ir maksājis tas, lai līdz mums nonāktu Tokio city suši vai zivju letes Rimi. Mums neviens nesaka, ka, zvejojot šo garneli, netīšām tika nozvejots arī veselīgs, dzīvotgribošs bruņurupuču mazulis. Pērkot šos produktus, mēs nezinām to patieso cenu. Tāpēc vislabākais, kā mēs varam palīdzēt mūsu novārgušajām jūrām un okeāniem, ir samazināt vai izslēgt industriālās zvejniecības un zivju audzētavu “sagādātās” zivis un jūras veltes. Ir ļoti daudz alternatīvu, ar ko aizstāt zivis. Burkānlaši, kažoks bez siļķes, ne-tunča salāti ir brīnumgardi ēdieni, kuru receptes meklē Neapēd zemeslodi recepšu bukletā.

Lielākoties man nepatīk ieturēt šādu skumju naratīvu, kad runāju par dzīvniekiem un vidi. Tomēr zivju jautājums tik sen ir ticis paslaucīts zem paklāja, ka man šķiet, ka ir pēdējais brīdis par to runāt daudz un skaļi. Jo mēs varam nonākt līdz punktam, kad zivju jautājumam vairs nebūs atbildes.