Teksts: Kristīne Simsone

Foto: Laura Gil Martinez / IAEA

Pusdiennakti garas maiņas ar īsu pārtraukumu, pārapdzīvotība nolaistos mitekļos, niecīgas algas un sociālo garantiju neesamība – šādiem apstākļiem savus darbiniekus pakļauj ne viens vien gaļas pārstrādes uzņēmums Eiropā un ASV. Traģiska likumsakarība – Covid-19 pandēmijas laikā šo apstākļu kopums ir gluži kā degviela koronavīrusa straujajai izplatībai strādnieku vidū un vēlāk – arī apkārtējās pilsētās. Šobrīd Vācijas lielākā cūkgaļas ražotāja – uzņēmuma Tönnies – pārstrādes filiālē Gīterslo ir saslimuši vairāk nekā tūkstotis darbinieku, tāpat ienāk arvien jaunas ziņas par saslimšanas gadījumiem gaļas apstrādes industrijā Lielbritānijā, Īrijā, Spānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs.

Daudzskaitlīgie saslimšanas gadījumi šajās rūpnīcās ir radījuši arī nopietnus ekonomiskos riskus, izceļot gaļas industrijas nepilnības un bīstamību sabiedrības veselībai. Tas īpaši attiecināms uz ASV, kur federālie likumi darbiniekiem nenodrošina tādas sociālās garantijas kā slimības pabalstu, savukārt veselības aprūpe dārdzības dēļ daudziem nav pieejama. Gaļas pārstrādes uzņēmumi darbinieku augstās saslimstības dēļ strādā ar nepilnu jaudu, bet aizvadītajos mēnešos veikalu plauktos ir radies gaļas produktu iztrūkums, raisot sabiedrības satraukumu par pārtraukumiem pārtikas piegādes ķēdē; daudzi veikali ir ierobežojuši gaļas produktu skaitu, ko var iegādāties viens pircējs. Šī situācija likumsakarīgi pastiprina valstī valdošās bailes par ekonomisko nestabilitāti.

Foto: Alan Levine

Nāvesspriedums miljoniem dzīvnieku

Pārstrādes uzņēmumu slēgšana vai darbība samazinātā kapacitātē nozīmējusi arī nāvesspriedumu tiem dzīvniekiem, kas tiek audzēti gaļas ieguvei – fermās nu izveidojusies pārapdzīvotība, un, nespējot dzīvniekus nedz pārdot kautuvēm, nedz uzturēt, tie milzīgā daudzumā tiek nogalināti. Kā vēstīja izdevums The Guardian, ASV fermās maijā tika nogalināti miljoniem govju, vistu un cūku. Saskaņā ar informāciju, ko ieguvusi dzīvnieku aizsardzības organizācija Mercy for Animals, masveida iznīcināšana notiek, dzīvniekus pakļaujot lēnām un ilgstošām mokām – tie tiek nosmacēti, karsēti līdz nāvei un slīcināti. ASV Nacionālā cūku audzētāju padome (The National Pork Producers Council) savā ziņojumā min, ka laikā no aprīļa beigām līdz septembra vidum Amerikas Savienotajās Valstīs tiks iznīcināti aptuveni 10 miljoni cūku.

Lopkautuves – slimības perēkļi

Lai arī jūnija vidū ASV gaļas pārstrādes uzņēmumi no jauna darbojās gandrīz pilngaitā, strādnieku saslimšanas gadījumi ne tuvu nav palikuši pagātnē. Vīruss strauji izplatās arī lopkautuvēs Eiropā. Masveida saslimšanas gadījumi nesen reģistrēti Vācijā, kur ziemeļrietumu pilsētā Gīterslo gaļas pārstrādes uzņēmumā saslimuši vairāk nekā 1500 darbinieku, bet karantīnā sākotnēji atradās vairāk nekā 7000 cilvēku. Tāpat slēgtas skolas un bērnudārzi. Turpretim ASV gaļas pārstrādes uzņēmumos jūnija sākumā tika reģistrēti vairāk nekā 20 tūkstoši Covid-19 saslimšanas gadījumu 33 štatos. Der piebilst, ka šie skaitļi nekādā gadījumā neatspoguļo situācijas patiesos apmērus, jo daudzi ASV uzņēmumi izvairās vietējām sabiedriskās veselības institūcijām sniegt informāciju par saslimušo skaitu, tāpat arī inficētie bailēs no atlaišanas bieži turpina ierasties darbā.

Vīrusa izplatību veicina arī fakts, ka Amerikas Savienotajās Valstīs gaļas pārstrādes rūpnīcas pārsvarā ir krietni vien lielākas nekā Vācijā. Piemēram, ja Vācijas gaļas pārstrādes rūpnīcās darbinieku skaits ir mērāms simtos, ASV tas bieži ir tūkstošos. Piemēram, Dienviddakotas štata Smithfield Foods pārstrādes filiālē nodarbināti 3700 strādnieku. Tieši šis pārstrādes cehs Sūfolsas (Sioux Falls) pilsētā uz laiku kļuva par lielāko Covid-19 perēkli valstī, kur saslima no 800 līdz 1200 darbinieku.

Darbinieku veselībai nav nozīmes

Kas tieši raisa vislielāko apdraudējumu, un kāpēc gaļas pārstrādes uzņēmumos ir tik augsti Covid-19 saslimstības rādītāji? Darbs šajos pārstrādes uzņēmumos, kur notiek visi procesi, sākot ar dzīvnieku nokaušanu un beidzot ar pārdošanai gatavu, sadalītu gaļas produktu iepakošanu, paģēr strādniekiem atrasties plecu pie pleca, kamēr tie apkalpo konveijera lentes – šis ir fiziski prasīgs darbs, kura veikšanas laikā notiek intensīvas ieelpas un izelpas, proti, no elpceļiem nepārtraukti izdalās potenciāli vīrusu pārnēsājošas mikrodaļiņas. Veselības speciālistu ieteiktā 2 metru distances ievērošana nav iespējama, jo konveijera lentes kustas milzu ātrumā, un ir nepieciešams liels skaits darbinieku, lai to apkalpotu. Piemēram, izdevumā Mother Jones raksta, ka vistu kautuvēs lentes kustas tādā ātrumā, ka tiek apstrādāti 140 putnu ķermeņi minūtē. Konveijera lenšu ātrumu ASV nosaka federālā valdība, taču daudzi uzņēmumi ir panākuši izņēmumus un apstrādā 175 putnus minūtē (vairāk nekā 10 tūkstošus putnu stundā). Eiropas kautuvēs konveijera lentes pārsvarā kustas lēnāk, atskaitot dažus uzņēmumus Īrijā, kas nogalina ap 14 tūkstošiem vistu stundā. Pie šādiem darba tempiem darbiniekiem šķaudot vai klepojot nav laika pat aizlikt priekšā sejai elkoni, kā to iesaka darīt veselības dienesti.

Turklāt pie konveijera bieži tiek pavadītas garas stundas ar minimāliem pārtraukumiem. Piemēram, starptautiskās labdarības organizācijas Oxfam pētījumā minēts, ka strādnieki pie konveijera pavada līdz pat 12 stundām vai tik laika, cik nepieciešams, lai apstrādātu attiecīgajā dienā nokautos dzīvniekus. Pātraukumi šajās maiņās ilgstot vien 30 minūtes, tālab darbinieki dažkārt pat valkājot autiņbiksītes, jo labierīcību apmeklējumam nepietiek laika. Tāpat telpās notiek aktīva gaisa cirkulācija, lai nodrošinātu gaļas saglabāšanai atdzesēto temperatūru. Tas savukārt veicina vīrusa izplatību. Garās darba stundas un nesaudzīgie apstākļi ir arī Eiropas valstīs esošo pārstrādes uzņēmumu ikdiena. Tas aprakstīts gan Vācijas presē, gan izdevumā Latvijas Avīze (LA publikācijā gan vīrusa izplatība ir maldinoši sasaistīta ar viesstrādnieku etnisko izcelsmi, nevis sadzīves un ekonomiskajiem apstākļiem.)

Visspēcīgāk trāpa neaizsargātajiem

Taču šie apstākļi spēlē galveno lomu – pārstrādes rūpnīcu darbinieki bieži vien ir viesstrādnieki no trūcīgākajiem un ekonomiski visneaizsargātākajiem sabiedrības slāņiem. Tas attiecināms gan uz ASV, gan Eiropu. Vācijas nesenā Covid-19 uzliesmojuma sākumā, starp citu, izskanēja jau dzirdētā versija, ka pie vīrusa izplatības vainojami viesstrādnieki, kuri, atsevišķu Eiropas Savienības valstu starpā atveroties robežām, ir devušies apmeklēt savas ģimenes (pēc ilga izolācijas perioda). Šāda retorika līdzinās tam, kā par vīrusa uzliesmojumiem gaļas pārstrādes rūpnīcās izteikušies ASV uzņēmuma Smithfield pārstāvji, reaģējot uz augsto inficēšanās gadījumu skaitu kompānijā. Viņuprāt, darbinieku saslimšanas cēlonis ir “sadzīves apstākļi, kas dažās kultūrās esot atšķirīgi no tā, kā dzīvojot tipiska amerikāņu ģimene.” Šis apgalvojums ir tendenciozs un neprecīzs – dzīves apstākļu atšķirību galvenais iemesls ir šaurā finanšu rocība, nevis etniskā kultūra. Proti, dzīvot saspiestos un nehigiēniskos apstākļos liek trūkums, nevis tautība.

Iespējams, ka Latvijas un Eiropas kontekstā šo situāciju – gana paradoksālā kārtā – var ilustrēt ar ainu no režisora Jura Kursieša Kannu kinofestivālā izrādītās spēlfilmas “Oļegs”. Tā vēsta par Latvijas nepilsoni, kurš aizbrauc peļņā uz Beļģijas lopkautuvi, taču traģisku notikumu iznākumā zaudē darbu un nonāk mūsdienu vergturu gūstā. Un salīdzinājums ar J. Kursieša “Oļegu” nebūt nav neadekvāts – režisors filmas scenāriju ir balstījis patiesos notikumos, ko filmas titulvaroņa reālais prototips ir atklājis žurnālistam Kasparam Odiņam intervijā 2012. gada žurnāla Sestdiena numurā. Gaļas industrijas pielīdzinājums modernajai vergturībai izskan arī izdevuma The Guardian publicētajā intervijā ar kompānijas Tyson Džordžijas štatā esošās rūpnīcas darbiniekiem. Viņu sniegtās liecības ir tikai nedaudzi no izskanējušajiem darbinieku stāstiem (kā ASV, tā arī Eiropā), par to, kā uzņēmēji drošības pasākumus darbavietās ievieš gausi, tur slepenībā informāciju par saslimstības patiesajiem apjomiem, kā arī šantažē darbiniekus, liekot ierasties darbā, draudot ar finansiālām sankcijām vai atlaišanu.

Likumi sargā industriju, nevis darbiniekus

Strādnieku situāciju ASV vēl nelabvēlīgāku padarīja arī valsts prezidenta Donalda Trampa parakstītais “Defense Production Act” rīkojums, kurā gaļas rūpniecība atzīta par “kritisku valsts infrastruktūras daļu”. Praktiski tas nozīmē, ka gaļas pārstrādes uzņēmumiem ir uzdots turpināt darbu, neskatoties uz bīstamajiem apstākļiem, kam pakļauti šo rūpnīcu darbinieki. Daudzi no uzņēmumiem savos publiskajos paziņojumos turpina atkārtot, ka darbinieku drošība ir viņu augstākā prioritāte, taču ieviestie drošības pasākumi ir nepietiekami. Pārstrādes darbiniekus pie konveijeriem šķir organiskā stikla aizslietņi (tie uzstādīti arī, piemēram, ēdnīcās), tomēr būtiskākais risks – daudzu cilvēku ilgstoša atrašanās līdzās – paliek neatrisināts. Tāpat arī netiek samazināts konveijera lenšu ātrums, kas ļautu pie tām izvietot mazāk cilvēku ar lielāku distanci.

Atsevišķi darbinieki, tāpat kā no vīrusa mirušo strādnieku ģimenes, ir uzsākušas tiesvedību ar kompānijām Smithfield Foods un JBS. Taču šie atsevišķie gadījumi nekādā veidā nemaina kopainu: gaļas pārstrādes darbinieku dzīvības vēl aizvien ir pakļautas milzīgam riskam. ASV likumdevēji, neskatoties uz atkārtoto Covid-19 inficēšanās gadījumu vilni visā valstī, tikmēr nelokāmi turpina pārstāvēt ražotāju intereses. Eiropā – piemēram, Lielbritānijā un Vācijas pilsētā Gīterslo – par epidēmijas perēkļiem kļuvušie pārstrādes uzņēmumi ir slēgti, taču to darbība tāpat ir prasījusi lielu saslimušo skaitu.

Viltus labdari

Darbinieku un sabiedriskās veselības pakārtošana nepārtrauktai ražošanai un konglomerātu peļņai ir vēl viens veids, kādā industriālā lopkopība ir bīstama sabiedrībai. Lai arī gaļas industrijas pārstāvji nozari nereti portretē kā daudzu darbavietu nodrošinātājus, šis apgalvojums nav nekas vairāk kā puspatiesība. Lielāko šo uzņēmumu darbaspēka daļu veido tieši dzīvnieku kaušanas un gaļas pārstrādes procesos iesaistītie strādnieki. Viņu algas, neskatoties uz riskiem, piemēram, ASV ir ļoti zemas (šie darbinieki stundā saņem no 10 – 15 USD). Lai arī šīs summas ir augstākas par federāli noteikto minimālo stundas likmi – 7,25 USD, tās vēl aizvien ir mazākas par vidējo samaksu valstī, kas krasi atšķiras katrā štatā.

Eiropas gaļas pārstrādes uzņēmumos situācija katrā valstī ir atšķirīga. Taču vispārējā tendence rāda, ka ražotnēs strādā daudz ekonomisko migrantu. Tāpat kā ASV, šie darbinieki strādā garas stundas, turklāt daļu nopelnītās algas bieži nākas samaksāt kautuvju nolīgtajiem apakšuzņēmējiem, kuriem uzticēta darbinieku piesaistīšana. Ņemot vērā šos faktus, gaļas industrija ieņem ekspluatatora, nevis labdara lomu.

Neatbalstīt bīstamu industriju

Vīrusam vēl aizvien strauji izplatoties visā ASV teritorijā tāpat kā lopkautuvēs Eiropā, gaļas patēriņa samazinājums vai tā pilnīga izslēgšana no ēdienkartes šobrīd ir ne vien videi un dzīvniekiem draudzīgs lēmums, bet arī vistiešākajā mērā palīdzētu saudzēt gan mūsu pašu, gan līdzcilvēku veselību. Lai arī ASV un Eiropas, tostarp Latvijas, pieredze atšķiras gan Covid-19 ierobežošanas ziņā, gan industriālās lopkopības apmēros tāpat kā darba ņēmēju tiesību un drošību noteicošajā likumdošanā, gaļas nozare ir līdzīgi koncentrēta lielo uzņēmumu rokās, un šo uzņēmumu radītie riski sabiedrības veselībai ir tikpat akūti. Ņemot vērā darbaspēka pārvietošanos starp Eiropas valstīm, vīruss no šiem saslimstības epicentriem var strauji izplatīties, tostarp arī pašu mājās.